Islāma tradīcijā zināšanu meklēšana un skaistuma radīšana nav tikai intelektuāla darbība; tā ir arī pielūgsmes forma. Jau no paša sākuma islāms ir mudinājis cilvēci vērot Visumu, pārdomāt tā likumus un uztvert kosmosu kā Radītāja mākslas atspulgu.
Islāma civilizācijas intelektuālais pamats meklējams Korāna pantos, kas aicina cilvēku pārdomāt Visumu. No šāda skatpunkta zinātne ir centieni atklāt “zīmes” (āyāt), kas izkaisītas visā Visumā.
Korāns pastāvīgi aicina cilvēku domāt un vērot: “Vai viņi neskatās uz kamieli — kā tas radīts? Uz debesīm — kā tās paceltas? Uz kalniem — kā tie uzcelti?” (Korāns, 88:17–19). Šis dievišķais aicinājums mudināja musulmaņu zinātniekus veikt novatoriskus pētījumus optikā, medicīnā, algebrā un astronomijā.
Pravietis Muhameds (miers un svētība lai ir pār viņu) uzsvēra zināšanu svētumu, sacīdams: “Zināšanu meklēšana ir katra musulmaņa pienākums.” Šis norādījums veicināja islāma zelta laikmeta sākumu, kurā tādi domātāji kā Ibn al Heisams, modernās optikas tēvs, un Ibn Sīna apvienoja empīrisko novērojumu ar filozofisku dziļumu.
Ja zinātne ir radīšanas likumu izpēte, tad māksla ir šo likumu radītās harmonijas svinēšana. Islāma mākslā dominē estētika, kas cilvēkam atgādina par “Bezgalīgo”, nevis pieeja, kas cildina indivīdu.
Ģeometriskie raksti, kas bieži sastopami islāma arhitektūrā, atspoguļo tawhīd jēdzienu — Allāha vienību. Šo rakstu bezgalīgā atkārtošanās simbolizē, ka Visums, kaut arī bezgalīgs, nāk no viena avota un veido vienotu veselumu.
Kaligrāfija, kas attīstījās kā Korāna saglabāšanas līdzeklis, ir islāma mākslas virsotne. Tā nav tikai rakstīšana, bet svētā vārda materializēšana. Kaligrāfs izmanto niedru spalvu kā pielūgsmes līdzekli, rūpējoties, lai teksta skaistums atbilstu tā satura dziļumam.
Kādā hadīsā sacīts: “Allāhs ir skaists un mīl skaistumu.” Šis skatījums pārveidoja ikdienas dzīvi, arhitektūru un amatniecību, padarot pat funkcionālus priekšmetus par elegances un līdzsvara spoguļiem.
Zinātnes un mākslas sintēze islāma civilizācijā piedāvā unikālu pasaules uzskatu, kurā ticība un saprāts nekonfliktē, bet papildina viens otru. Šī izpratne aicina cilvēku matemātiskā formulā vai sarežģītā flīžu rakstā ieraudzīt Radītāja spēku, kurš Visumu ir veidojis mērķtiecīgi un precīzi.
Neatkarīgi no tā, vai tas redzams astrolābija precizitātē vai mošejas kupola simetrijā, vēstījums ir viens: saprast Visumu nozīmē novērtēt Radītāju; radīt skaistumu nozīmē godāt visas eksistences avotu.
