Islāmā laulība nav tikai bioloģiska vai socioloģiska nepieciešamība; tā ir svēta saikne – pielūgsmes akts (ibadah) –, kas balstīta uz mīlestību, žēlsirdību un tiekšanos pēc Allāha labvēlības. Gan Svētais Korāns, gan pravieša Muhameda (lai viņam miers un Allāha svētība) sunna definē šo savienību kā patvērumu, kurā mēs rodam mieru šajā pasaulē, un kā tiltu, kas ved uz mūžīgo laimi aizsaulē.
“Un starp Viņa zīmēm ir tas, ka Viņš radīja jums laulātos draugus no jūsu pašu vidus, lai jūs rastu mieru pie tiem, un ielika mīlestību un žēlsirdību starp jums. Patiesi, tajā ir zīmes ļaudīm, kas pārdomā.” (Sūrat Ar-Rūm, 21)
Islāms neuzlūko vīrieti un sievieti kā konkurentus, bet gan kā divas būtnes, kas viena otru papildina, aizsargā un izdaiļo. Taisnīgums, cieņa un laipnība ir laulības pamats.
“…Tās (jūsu sievas) ir apģērbs jums, un jūs esat apģērbs tām…” (Sūrat Al-Baqarah, 187)
(Šis pants izskaidro, ka laulātajiem, līdzīgi kā apģērbam, ir jānosedz vienam otra trūkumi, jāaizsargā vienam otru no ārējās pasaules grūtībām un jābūt vienam otra rotai.)
Islāms piešķir īpašus pienākumus gan vīram, gan sievai, lai uzturētu harmoniju ģimenē. Kamēr vīra pienākums ir gādāt par ģimeni atļautā (halal) veidā un būt tās aizsargam, sievas loma ir nodrošināt mieru un kārtību mājās. Tomēr vispārējais noteikums abām pusēm ir “dzīvot saskaņā ar laipnību” (mu’asharah bil-ma’ruf).
Vīram ir pienākums būt maigam, saprotošam un dāsnam pret savu sievu. Islāms stingri aizliedz pacelt roku pret sievieti vai pazemot viņu.
- Korāna pants: “…un dzīvojiet ar tām laipnībā…” (Sūrat An-Nisā, 19)
- Hadīss: “Labākais starp jums ir tas, kurš vislabāk izturas pret savām sievām, un es esmu labākais starp jums izturēšanās pret savu ģimeni.” (Tirmidhi)
Sieviete savukārt ciena sava vīra tiesības, sargā ģimenes godu un mājokļa privātumu.
- Hadīss: “Pasaule ir laicīgs labums, un pasaules vislabākais labums ir tikumīga (dievbijīga) sieviete.” (Muslim)
Viens no skaistākajiem laulības augļiem ir bērnu audzināšana. Islāmā bērns ir svēts Allāha uzticēts dārgums (amanah) vecākiem. Audzināt viņus ar cēlu raksturu ir ieguldījums gan sabiedrībā, gan aizsaulē.
“…Mūsu Kungs! Dāvā mums mūsu sievās un mūsu pēcnācējos acu prieku un padari mūs par paraugu dievbijīgajiem!” (Sūrat Al-Furqān, 74)
“Neviens tēvs nevar atstāt savam bērnam labāku mantojumu par labu audzināšanu.” (Tirmidhi)
Islāmā ģimene ir maza mošeja, mierpilns patvērums. Kad savstarpējā mīlestība, cieņa, pacietība un tiekšanās pēc Allāha labvēlības kļūst par mājas pamatu, šī ģimene kļūst par paradīzes stūrīti uz zemes un ved laulātos uz mūžīgo svētlaimi aizsaulē. Kā teica pravietis (lai viņam miers un Allāha svētība), pat laulāto skatiens vienam uz otru ar mīlestību tiek uzskatīts par labdarības un pielūgsmes aktu.
