Islāms nostāda cilvēku kā “kalifu” (aizsargātāju un uzticēto pārvaldnieku) uz zemes un vienlaikus uzliek viņam dziļu atbildību pret visām pārējām dzīvajām būtnēm Visumā. Lai gan dzīvnieku tiesību jēdziens mūsdienu pasaulē ir salīdzinoši jauna parādība, islāma tradīcija jau četrpadsmit gadsimtus dzīvniekus nav uzskatījusi tikai par “resursiem”, bet gan par dzīvām būtnēm, kuras ir pelnījušas cieņu un kurām ir tiesības.
Islāma domāšanā dzīvnieki nav bezdvēseliskas būtnes, kas pastāv cilvēku patvaļīgai izmantošanai. Gluži pretēji, tāpat kā cilvēkiem, arī viņiem ir savas sociālās kārtības, valodas un kopienu struktūras. Svētais Korāns šo patiesību atklāj ļoti pārsteidzošā universālā skatījumā.
“Uz zemes nav neviena dzīvnieka un nav neviena putna, kas lidotu ar saviem diviem spārniem, kuri nebūtu kopienas tāpat kā jūs. Mēs Grāmatā neko neesam atstājuši. Pēc tam viņi tiks sapulcināti pie sava Kunga.” (Al-An’am, 38)
Šis pants parāda, ka ekoloģiskais līdzsvars un dzīvnieku tiesības atrodas dievišķas aizsardzības ietvaros. Dzīvnieka tiesību pārkāpšana patiesībā nozīmē Dieva radītas “kopienas” tiesību aizskaršanu.
Saskaņā ar islāmu ikvienai Visuma būtnei ir sava īpaša saikne ar Radītāju. Arī dzīvnieki ir šīs garīgās ekosistēmas daļa un slavē Allāhu atbilstoši savai fitrai (savai radītajai dabai).
“Vai tu neredzi, ka Allāhu slavē tie, kas ir debesīs un uz zemes, un arī putni, kas lido rindās? Katrs zina savu lūgšanu un savu slavināšanu. Allāhs pilnībā zina, ko viņi dara.” (An-Nur, 41)
Šis skatījums aicina musulmaņus uz dziļu pazemību pret dabu un dzīvniekiem. Putns, kas lido debesīs, vai skudra, kas pārvietojas pa zemi, ir daļa no dievišķās pieminēšanas un jau šī iemesla dēļ ir pelnījis cieņu.
Korāns pievērš uzmanību labumam, ko dzīvnieki sniedz cilvēcei, vienlaikus mācot, ka šīm attiecībām jābalstās pateicībā un līdzjūtībā, nevis ekspluatācijā.
“Un Viņš radīja dzīvniekus. Tajos jums ir siltums un daudz labumu, un dažus no tiem jūs ēdat. Tajos jums ir arī skaistums, kad jūs vakarā tos atvedat atpakaļ un no rīta tos izlaižat.” (An-Nahl, 5–6)
Izteiciens “skaistums un prieks” šajos pantos ir īpaši ievērības cienīgs. Dzīvnieki nav tikai līdzekļi, no kuriem iegūst gaļu, pienu vai spēku; tie ir arī skaistas būtnes un cilvēka pavadoņi šajā pasaulē.
Šī apziņa par “uzticēto atbildību” sasniedza savu kulmināciju pravieša Muhameda (lai pār viņu ir Allāha miers un svētība) praksē. Vēsts par cilvēku, kuram tika piedoti grēki tāpēc, ka viņš iedeva ūdeni izslāpušam sunim, kā arī aizliegums medīt dzīvniekus izklaides nolūkā (sporta medības), ir šīs līdzjūtības civilizācijas pamatakmeņi.
Islāms paplašina taisnīgumu, neierobežojot to tikai ar attiecībām starp cilvēkiem, bet attiecinot to uz visām dzīvajām būtnēm. Dzīvnieku mocīšana, piespiešana strādāt pāri to spējām, sišana pa seju vai izmantošana par mērķiem islāmā ir stingri aizliegta.
Islāma vēstījums par dzīvniekiem ir skaidrs: “Esiet žēlsirdīgi pret tiem, kas ir uz zemes, un Tas, kurš ir debesīs, būs žēlsirdīgs pret jums.”
Šajā ticības sistēmā skudru pūžņa aizsargāšana vai līdzjūtības izrādīšana putnam nav vienkārši labs darbs; tā ir pati Radītāja labvēlības meklēšana.
