Islāmos grāmatām ticība ir viens no ticības pamatiem, un tā izsaka ticību uz svētajām grāmatām, kuras Dievs nosūtījis cilvēkiem kā vadlīnijas. Šīs grāmatas tika nosūtītas praviešiem, lai viņi nodotu Dieva atklāsmes cilvēkiem un vadītu viņus pareizajā ceļā. Saskaņā ar Islāmu, Taurāts, Zəbūrs, Injīls un Kur’āns ir šīs grāmatas. Tomēr Kur’āns ir pēdējā dievišķā grāmata, kas apstiprina un papildina iepriekšējo grāmatu vēstījumus (Bakara, 2/2; Māide, 5/48).
Kur’āns ir Dieva vārds, un tas tika atklāts mūsu pravietim, Muhammedam (s.a.v.), 610. gadā caur atklāsmes eņģeli Džibrīlu. Kur’āns ir gan pielūgsmes ceļvedis, gan dzīves grāmata, kas ietver morālās un juridiskās normas. Tā ir mūžīga un nenovēršama vēsts, kuru Dievs ir apsolījis pasargāt (Hidžr, 15/9), un tā ir gaisma, kas nosūtīta visai cilvēcei. Tāpēc kopš tās atklāšanas visi Kur’āni ir vienādi. Ticība Kur’ānam nozīmē pieņemt tā mācības un censties tās dzīvot.