Viens no visvairāk apspriestajiem tematiem pasaulē saistībā ar islāmu ir sievietes vieta sabiedrībā. Mūsdienu diskusijās bieži tiek apgalvots, ka islāms sievietes nostāda otrajā plānā. Tomēr liela daļa šo vērtējumu neizriet no islāma pamatavotiem, bet gan no vēsturiskām praksēm vai vietējām kultūrām, kas laika gaitā ir saistītas ar reliģiju. Lai taisnīgi novērtētu jebkuru reliģiju, ir nepieciešams aplūkot tās pamattekstus. Islāma gadījumā šie avoti ir Korāns un pravieša Muhameda mācības. Kad šie teksti tiek pētīti, kļūst skaidrs, ka islāma attieksme pret sievietēm bieži vien ir diezgan atšķirīga no tēla, kas tiek attēlots publiskajās debatēs.
gadsimta Arābijā, kur radās islāms, sieviešu sociālais statuss bija diezgan ierobežots. Sievietēm bieži nebija mantojuma tiesību, viņu ekonomiskā neatkarība netika atzīta, un dažos gadījumos laulības attiecības ietvēra nopietnu netaisnību. Korāns parādījās šādā vidē un ieviesa noteikumus, kas regulēja sieviešu juridisko statusu. Patiesībā Korānā skaidri ir noteikts, ka sievietēm ir tiesības uz daļu no mantojuma:
“Vīriešiem ir daļa no tā, ko atstājuši vecāki un radinieki, un sievietēm arī ir daļa no tā, ko atstājuši vecāki un radinieki.” (An-Nisā 4:7)
Ņemot vērā tā laika sabiedrisko struktūru, tas bija nozīmīgs juridisks uzlabojums.
Saskaņā ar Korānu vīrieši un sievietes ir radīti no vienas būtības un viņiem ir vienāda cilvēka vērtība. Vienā pantā teikts:
“Ak, cilvēki! Bīstieties savu Kungu, kas jūs radīja no vienas dvēseles un no tās radīja tās pāri.” (An-Nisā 4:1)
Šis pants parāda, ka cilvēka vērtība nav atkarīga no dzimuma. Islāmā pārākums netiek noteikts pēc dzimuma, bet pēc tikumības un atbildības. Korāns šo principu izsaka šādi:
“Patiesi, visgodājamākais no jums pie Dieva ir tas, kurš ir visdievbijīgākais.” (Al-Hudžurāt 49:13)
Islāma skatījumā uz cilvēku vīrieši un sievietes ir vienlīdzīgi garīgajā atbildībā. Korānā ticīgie vīrieši un ticīgās sievietes bieži tiek minēti kopā:
“Ticīgie vīrieši un ticīgās sievietes ir viens otra aizstāvji; viņi pavēl labo un aizliedz ļauno.” (At-Tawba 9:71)
Citā pantā ir teikts, ka vienāds garīgais atalgojums ir apsolīts gan vīriešiem, gan sievietēm:
“Dievs ir apsolījis ticīgajiem vīriešiem un ticīgajām sievietēm dārzus, zem kuriem plūst upes.” (At-Tawba 9:72)
Šī pieeja parāda, ka reliģiskie pienākumi un garīgās vērtības nav ierobežotas ar dzimumu.
Attiecībā uz laulību Korāns uzsver savstarpējas atbildības un cieņas principu. Tajā teikts, ka laulātie ir viens otram aizsardzība un atbalsts:
“Viņas ir jums kā apģērbs, un jūs esat viņām kā apģērbs.” (Al-Baqara 2:187)
Šis izteiciens parāda, ka laulība nav balstīta uz varas attiecībām, bet gan uz savstarpēju uzticību un tuvību. Turklāt Korāns piešķir lielu nozīmi taisnīgumam laulībā un brīdina par daudzsievību:
“Ja jūs baidāties, ka nevarēsiet būt taisnīgi, tad precieties tikai ar vienu.” (An-Nisā 4:3)
Korāns arī neuzliek morālo atbildību tikai sievietēm. Pieticības un tikumīgas uzvedības princips vispirms tiek adresēts vīriešiem:
“Saki ticīgajiem vīriešiem, lai viņi nolaiž savus skatienus un sargā savu šķīstību.” (An-Nūr 24:30)
Pēc tam tas pats princips tiek minēts arī sievietēm (An-Nūr 24:31). Tas parāda, ka morālā atbildība ir vispārējs princips visai sabiedrībai.
Pravieša Muhameda mācības arī skaidri uzsver, cik svarīgi ir labi izturēties pret sievietēm. Pravietis teica:
“Labākie no jums ir tie, kuri vislabāk izturas pret savu ģimeni.”
Citā hadīsā viņš ieteica izturēties pret sievietēm ar laipnību un īpaši uzsvēra viņu tiesību aizsardzības nozīmi.
Islāma tradīcijā mātei ir ļoti augsti cienīta vieta. Kad pravietim Muhamedam jautāja, kam cilvēkam visvairāk jārāda labestība, viņš trīs reizes atbildēja: “Tavai mātei”, un pēc tam teica: “Tavam tēvam”. Tas parāda, cik augstu ģimenē tiek vērtēts mātes darbs un upuris.
Islāma agrīnajā periodā sievietes bija aktīvas ne tikai ģimenē, bet arī sabiedriskajā dzīvē. Hadīdža bija veiksmīga tirgotāja un sniedza nozīmīgu ekonomisko atbalstu islāma pirmajos gados. Aiša tiek uzskatīta par vienu no svarīgākajiem zināšanu avotiem hadīsu un islāma tiesību jomā. Šie piemēri parāda, ka agrīnajā islāma sabiedrībā sievietes varēja aktīvi piedalīties izglītībā un zināšanu nodošanā.
Mūsdienās daži ierobežojumi, kas dažās musulmaņu sabiedrībās tiek novēroti attiecībā uz sievietēm, bieži vien neizriet no islāma pamatmācībām, bet gan no vēsturiskām interpretācijām vai vietējām tradīcijām. Kad tiek analizēti Korānā izklāstītie principi, sieviete tiek attēlota kā persona ar vienādu cilvēka cieņu, ekonomiskām tiesībām, garīgu atbildību un spēju dot ieguldījumu sabiedrības dzīvē.
Noslēgumā var teikt, ka islāma galvenie avoti piedāvā sistēmu, kuras mērķis ir aizsargāt sieviešu cieņu un tiesības. Kad tiek pētīts Korāns un pravieša Muhameda mācības, kļūst skaidrs, ka sievietes netiek noniecinātas; tieši pretēji — viņām tiek piešķirta cienījama vieta ģimenē, sabiedrībā un garīgajā dzīvē.
Lai pareizi novērtētu sievietes jautājumu islāmā, ir nepieciešams atšķirt reliģisko tekstu principus no praksēm, kas dažādās sabiedrībās attīstījušās vēstures gaitā. Ņemot vērā šo atšķirību, kļūst skaidrs, ka izpratne par sievietēm islāmā bieži ir plašāka un līdzsvarotāka, nekā parasti tiek uzskatīts.
