Bads islāmā
Islāma bads nozīmē atturēšanos no ēšanas, dzeršanas un seksuālām attiecībām no saullēkta līdz saulrietam Ramadāna mēnesī; tas nav tikai fizisks akts, bet arī mēle, dusmas un izšķērdības kontrole. Mērķis ir stiprināt gribu, novērtēt svētības un atcerēties citu cilvēku trūkumu.
Musulmaņi no rīta ēd sahur un vakaros pārtrauc badu ar iftar; iftars bieži ir dalīšanās un solidaritātes brīdis. Slimajiem, veciem, grūtniecēm/barojošām sievietēm un ceļotājiem tiek sniegta atvieglojumi; tie, kas nevar ievērot badu, to var kompensēt vēlāk vai ar fidja palīdzēt trūcīgajiem.
Bads nav tikai izsalkums, bet arī sirds attīrīšana un sociālās empātijas veicināšana. Pravietis Muhameds (lai miers un svētība būtu ar viņu) teica:
“Kas pavērs badotāju pie ēdiena, lai viņš pārtraucētu savu badu, tas saņems tikpat lielu atalgojumu kā badotājs, un badotāja atalgojums netiks samazināts.” (Tirmidī, Savm, 82)
